Dienas Bizness

  • 18 sestdiena,
    augusts

    Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena

  • Eiro kalkulators

     EUR  LVL
  • Valūtu kursi

    GBP: 0.8958

    USD: 1.1391

Dzīvesstils

Olimpiskā čempiona Ķipura bizness - dot otru dzīvi kokmateriāliem

#Šis bizness ir pat ļoti interesants! Tas ir darbs, kas neapnīk.

Ar olimpisko čempionu bobslejā Jāni Ķipuru tiekamies Rīgā, koprades telpās The Mill, un, jau ienākot pa ārdurvīm, Jānim nepaliek nepamanīta kāpņutelpas loga vitrāža ar Riharda Vāgnera vārdu – klasiskā mūzika ir viena no viņa kaislībām jau, kā pats saka, kopš jaunības dienām. Un, protams, joprojām arī bobslejs

Lai arī aktīvajām sportista un trenera gaitām nu jau ir likts punkts, Jānis dzīvi seko līdzi visam bobslejā notiekošajam, kā arī sezonas laikā nedēļas nogalēs no savām mājām Drabešu pagastā mēro ceļu uz Latvijas Televīziju, lai kopā ar žurnālistu Māri Rīmeni tiešraidēs komentētu Pasaules kausa mačus. Olimpiskās spēles, mūsu sportistu izredzes, bobslejs – par un ap to arī raisās mūsu saruna. Protams, neaizmirstot arī mūziku un seno kokmateriālu biznesu, kas, kā saka pats Jānis, ir darbs, kas neapnīk.

Pastāsti par savu biznesu! Kā līdz tam nonāci? Kāda ir specializācija, kādi panākumi?

Bizness man iesākās vēl paralēli trenera darbam. Tas bija 2007./2008. gada sezonā, tai ziemā strādāju ar Šveices komandu. Sanktmoricas trasē satiku vienu bijušo skeletona braucēju no Francijas, kuram savulaik, strādājot ar Francijas bobsleja komandu, biju palīdzējis kā skeletonistam – ar idejām trasē.

Viņš tad jau bija beidzis nodarboties ar skeletonu, bija atbraucis uz Sanktmoricu apskatīties mačus, mēs satikāmies, draudzīgi aprunājāmies, un tad viņš pēkšņi jautāja – klausies, vai jums tur Latvijā ir daudz vecu ēku, kas vairs netiek izmantotas? Teicu, ka droši vien ir. Tad viņš izstāstīja, ka nodarbojas ar būvniecību un izmanto vecus simtgadīgus kokmateriālus no senām būvēm – brusas, dēļus, grīdas dēļus u.c. Tā pavasarī viņš atbrauca pie manis, divas dienas mēs izbraukājām Vidzemes apkārtni, un viņš rādīja, kādas ēkas un materiāli viņu interesētu – vai es varot tos sagādāt? Piekritu apjautāties, par cik un vai vispār cilvēki tās ēkas un materiālus pārdod, kādi ir noteikumi, francūzis man paskaidroja, kā šie materiāli ir jāsagatavo, un tā es lēnām to lietu iesāku. Pirmos gadus viss gāja vairāk pa nullēm un pat drusku pa mīnusiem, varēju ar savu bobsleja algu atļauties šo biznesu uzturēt, bet tad man tā lieta sāka iepatikties. Tā pamazām gāju uz priekšu, vienu laiku man bija pat četri darbinieki. Pa vasarām trenēju BMX, paralēli braukāju apkārt un meklēju vecās ēkas, to īpašniekus. Bija pat reizes, kad ļoti sliktā stāvoklī esošas ēkas saimnieki atļāva nojaukt tāpat, neprasot nekādu samaksu.

Netālu no Cēsīm īrēju kokapstrādes cehu, uz kuru pārvedu materiālus un tad pēc visiem standartiem tos apstrādāju. Vispirms ir atnaglošana, tad birstēšana, mazgāšana, kaltēšana, visas beigtās koksnes daļas ir jāņem ārā, pēc tam notiek šķirošana pēc garumiem, platumiem, biezumiem, viss ir jāpiezāģē, jāpiegriež utt. Tas ir ļoti ķēpīgs darbs, jāstrādā kā māksliniekam – no katra koka gabala jādabū laukā maksimāli viss, ko vien no tā var izdabūt.

Tālāk šos materiālus izmanto gan iekšējā, gan ārējā apdarē. Piemēram, pērnvasar biju Šveicē un redzēju, kā tiek būvēta jauna trīs korpusu viesnīca vairāku tūkstošu kvadrātmetru platībā, un ārējā apdarē tiek izmantoti tieši tādi materiāli, kādus es piegādāju. Šī viesnīca tiek būvēta Šamonī – tai vietā, no kuras ar vagoniņiem dodas augšup uz lielo Aiguille du Midi virsotni pie Monblāna.

Jāsaka gan, ka ar to francūzi mums sadarbība pēc diviem trim gadiem pārtrūka, bet es atradu citu sadarbības partneri Šveicē un tagad eksportēju kokmateriālus uz Šveici.

Vai ar to pietiek ilglaicīgam biznesam? Kādreiz jau tās vecās mājas beigsies…

Pamazām jau beidzas. (Smejas.) Vidzemes pusē visas ātri dabūjamās mājas faktiski jau ir beigušās, tagad ir vairāk jābraukā, jāintersējas, jāmeklē. Citreiz pats atrodu, citreiz nāk kāds piedāvājums. Vidzemē man ir arī daži tādi kā materiālu piegādātāji parādījušies, kas reizēm jauc pa kādai vecai ēkai, un esam vienojušies, par kādu cenu es materiālus no viņiem pēc tam iepērku. Pēc tam tos apstrādāju, novedu līdz kondīcijai, pakoju un lielajās fūrēs sūtu uz Šveici. Šis bizness ir pat ļoti interesants! Tas ir darbs, kas neapnīk. Dodu otru dzīvi kokmateriāliem, kas savu mūža daļu jau ir nokalpojuši.

Plašāk lasiet intervijā Ticu, ka mūsējie olimpiādē būs vislabākajā formā piektdienas, 19. janvāra, laikrakstā Dienas Bizness!

Komentāri

Reklāma