Dienas Bizness

  • 20 ceturtdiena,
    septembris

    Guntra, Ginters, Marianna

  • Eiro kalkulators

     EUR  LVL
  • Valūtu kursi

    GBP: 0.8881

    USD: 1.1667

Dzīvesstils

Māksla jau sen nav par to, kā tā izskatās

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs desmit darbības gados no inkubatora jaunajiem māksliniekiem izaudzis par nopietnu institūciju, kuru respektē arī mākslas aprindās ārvalstīs. Šogad tam uzticēts koordinēt Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē

Tajā būs skatāmi Daigas Grantiņas darbi. Kim? dibinātāja Zane Čulkstēna akcentē, ka laikmetīgās mākslas vide Latvijā šobrīd ir daudz bagātīgāka, interesantāka, kvalitatīvāka, nekā tā bija pirms desmit gadiem, kad jauniem, spējīgiem māksliniekiem nebija, kur izstādīties. Viņa centra ambīciju īstenošanu vērtē kā hobiju, bet savu profesionālo darbību pašlaik saista ar SIA Erda, kas nodarbojas ar uzņēmuma tēla veidošanu, darbinieku labsajūtas uzlabošanu.

Fragments no intervijas, kas publicēta 14. septembra laikrakstā Dienas Bizness:


Cik procentus no Kim? budžeta veido Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzfinansējums?

Apmēram puse no budžeta ir VKKF līdzfinansējums. Tomēr jāakcentē, ka šis fonds spēj apmierināt, ja nemaldos, aptuveni desmito daļu no pieprasījuma. Tas ir milzīgs konkurss, kurā neko par skaistām acīm nedod. Tur ir komisija, kurā ir kompetenti cilvēki. Viņi karstās diskusijās izvērtē katru projektu un katru budžeta pozīciju.

Notiek nemitīga staigāšana pa naža asmeni?

Tieši tā, un ārvalstu organizācijām ir grūti saprast, kā tā var būt, ka nevar plānot savu budžetu ilgtermiņā.

Kāds ir jūsu ieteikums, kā pilnvērtīgāk izprast laikmetīgo mākslu?

Ir ļoti dažādi mākslas darbi un veidi, kā tos iepazīt. Māksla vienmēr ir bijusi konceptuāla, prāta komponentam ir būtiska nozīme tās izpratnē. Laikmetīgās mākslas baudīšanā ir nozīme šī lauka pārzināšanai, jo tā atsaucas uz mākslas vēsturi, tostarp diezgan nesenu. Ir jāsaprot gan atsauces, gan citāti, gan citas kultūrvēsturiskas piezīmes. Tāpat ir svarīgs laiks, cik cilvēks atvēl mākslas darba izprašanai. Pavadot trīs sekundes pie viena mākslas darba un pavirši secinot, ka «mans bērns varētu tādu uzzīmēt» vai «tas ir kaut kas nesaprotams», nav pareizākā pieeja, un tā nekādā veidā nedod iespēju šim mākslas darbam ar tā vērotāju sarunāties. Svarīgi ir arī iedziļināties detaļās – mākslas darba nosaukumā, pavadošajā tekstā, saprast kontekstu. Piemēram, Endija Vorhola Brillo kastes izskatās identiski tām, kuras savulaik varēja atrast jebkurā lielveikalā. Ir jāzina, ka tās ir speciāli ar roku izgatavotas un nav visiem zināmās komerciālās kastes. Jāsaprot, kur šīs kastes tiek izstādītas un kas konkrētā brīdī notiek gan ASV, gan mākslā kopumā. Tad tas viss saslēdzas. Māksla jau sen nav par to, kā tā izskatās.

Kopš 2016. gada līdzās darbam Kim? pievērsāties uzņēmējdarbībai un nodibinājāt darba devēju tēla komunikācijas uzņēmumu Erda. Vai mākslas un uzņēmējdarbības vide viena otru papildina, sniedz līdzsvaru?

Erda ir mana profesionālā darbība, bet Kim? – mans hobijs. Man vienmēr ir bijusi vēlme darīt labu, sniegt sabiedrisku labumu. Varēju izveidot tradicionālu komunikācijas aģentūru vai reklāmas aģentūru, bet mani nekad nav interesējis strādāt pie tā, lai tiktu pārdots vairāk pīrādziņu. Darbinieka labsajūtas jautājums ir ļoti svarīgs, un, ja es, strādājot ar saviem klientiem, spēju palielināt cilvēku vidējo apmierinātību ar dzīvi kaut vai par 5%, tad es esmu izdarījusi kaut ko vērtīgu. Kopā ar Martu Kāli saskatījām iespēju uzlabot cilvēku dzīvi, tas sniedz pienesumu arī valstij, jo šādi varam panākt, ka labo darba devēju pulks kļūst kuplāks, palielinās labklājības līmenis, iedzīvotāji paliek un emigrējušie sāk atgriezties dzimtenē.

Kādēļ pēc studijām Kolumbijas Universitātē nolēmāt atgriezties Latvijā, nevis turpināt karjeru ASV?

Tie bija divi manas dzīves intelektuāli visvairāk stimulējošie gadi, un tā ir neaizstājama pieredze, kuru var iegūt tikai šādā ļoti intensīvā, labi nostādītā, akadēmiskā vidē, kas turklāt ir Ņujorkā. Man ir grūti iedomāties, kura pasaules pilsēta vēl ir tik kosmopolīta un multikulturāla. Manuprāt, visiem būtu jābrauc vai nu mācīties, vai gadu pastrādāt ārvalstīs, bet ar iegūto pieredzi ir jāatgriežas. Tikai esot citā valstī, cilvēks saprot, cik daudz iespēju ir ārpus Latvijas, bet arī novērtē to, kas ir mājās. Cilvēki pie ikdienišķām lietām ļoti ātri pierod. Kaut vai tāda elementāra lieta kā internets – Ņujorkā par puslīdz ātru internetu cilvēki maksā aptuveni 100 dolārus mēnesī, un tas būs internets, kas regulāri «saplīsīs», un meistars būs jāgaida trīs dienas kā minimums. Par tādu internetu kā Latvijā Ņujorkā var tikai sapņot, un tas attiecas arī uz citām lietām, piemēram, veselības aprūpes, bezmaksas izglītības un dabas pieejamību. Skaidrs, ka tur ir iespējas, bet vēl lielāka iespēja tur ir kļūt par vienu mazu skrūvīti lielā mehānismā, kur pretēji Latvija ir izcils inkubators. Sāc, testē savu uzņēmumu un palaid to starptautiskā apritē!

Vai jums, esot Ņujorkā, nepavīdēja doma veidot karjeru tur?

Man tur ļoti patika, bet es nekad neesmu meklējusi ASV pastāvīgu darbu. Kim? strādā ļoti starptautiski, un arī Erda jau no pirmsākumiem strādā ārpus Latvijas robežām. Regulāri atgriežos Ņujorkā gan lai satiktu draugus, gan īstenotu Kim? aktivitātes – esam Ņujorkā rīkojuši trīs izstādes, sūtījuši un turpināsim sūtīt māksliniekus rezidencē un strādājuši ar Barišņikova Mākslas centru. Domāju, ka tuvāko gadu laikā braukšu uz ASV arī savu biznesa vajadzību dēļ.


Visu interviju Māksla jau sen nav par to, kā tā izskatās lasiet 14. septembra laikrakstā Dienas Bizness.

Komentāri

Reklāma